„Jā, bet vai tas darbosies manā klasē?”
Publicēts: Ceturtdien, 2016. gada 16. jūnijā 18:15

Zemgales reģiona kompetenču attīstības centrā 15. jūnijā notika (ZRKAC) lekcija „Jā, bet vai tas darbosies manā klasē?” Lekciju lasīja Sidnejas Notre Dame Universitātes lektore, skolotāja ar nozīmīgu personiskā darba pieredzi, M.Ed, M.Ed. Admin., B.A.,Dip.Ed., Grad.Dip.Spec.Ed., Grad.Dip.Prof. in Exp.Arts Ilona Brūvere no Austrālijas.

Ilonai Brūverei ir ļoti plaša pieredze ar bērnu uzvedības traucējumu novēršanu saistītu programmu koordinēšanā un stratēģisku padomu sniegšanā Austrālijas skolotājiem. Viņa ir arī direktore programmai „Uzvedība un apmeklētība” (Building Appropriate Classroom Management Ecosystems - BACME).

Atbildi uz lekcijas centrālo jautājumu – kā es mācu bērnus - kopīgi ar I. Brūveri atbildes centās rast vispārējās, profesionālās, speciālās izglītības iestāžu pedagogi un citi interesenti.

Lai darbotos konkrētas metodes, ir nepieciešams saprast savus uzskatus, vadības stilu – demokrātisks vai autoritārs. Pastāvot daudziem atšķirīgiem skatījumiem un teorētiskajām pieejām, ir jāatlasa to metožu un paņēmienu kopums, kas harmoniski iekļaujas konkrētā pedagoga uzskatu sistēmā. Izšķir trīs uzskatu sistēmas: 1) pedagogs kontrolē situāciju; 2) pedagogs sadarbojas ar grupu; 3) pedagogs minimāli iejaucas situācijā. Atbilstoši tam, kura no minētajām sistēmām ir tuvāka skolotāja vērtībām un pārliecībai, tiek izvēlētas un pielietotas attiecīgās metodes.

Gan skolotājam, gan skolēnam ir savi mērķi, ko viņi vēlas sasniegt. Bieži vien uzvedības problēmas parādās, ja bērns nevar sasniegt savu mērķi – apmierināt vajadzību. Jebkurā grupā ir atšķirīgs spēju līmenis un tas, ko katrs no bērniem var vai nevar sasniegt. Ko es kā pedagogs sagaidu no skolēniem - pārāk daudz vai varbūt pārāk maz?  Nereti skolēns izvēlas radīt situāciju, kurā viņš tiek uztverts kā bērns ar uzvedības traucējumiem, jo viņš negrib, lai viņu uzskatītu par tādu, kurš kaut ko nesaprot vai nevar izpildīt uzdoto.

Būtisks ir arī jautājums, kāda ir fiziskā un emocionālā vide, kurā noris mācību process. Vai tā ir vide, kurā var justies droši, izteikt savas domas? Varbūt klasē ir lietas, kas novērš uzmanību no mācību procesa? Uzvedību ietekmē gan ārējie, gan iekšējie faktori, kas savstarpēji mijiedarbojas. Pozitīvu efektu var panākt, pedagogam lietojot pārdomātu ķermeņa valodu, runājot mierīgā, nosvērtā tonī. Viens no faktoriem atbilstošas vides radīšanai ir noteikumi. Izstrādātajiem noteikumiem nav jābūt daudziem, bet tiem ir jābūt efektīviem. Ja kāds no tiem nedod vēlamos rezultātu, tad ir jādomā par tā nomaiņu pret citu.

Nobeigumā Ilona Brūvere aicināja klātesošos turpināt darīt savu darbu ar tikpat lielu aizrautību un degsmi, kā līdz šim. Skolotāja darbs ir brīnišķīgs – veidot nākotni. Nereti ikdienas steiga un rutīna šo sajūtu nozog un prieku nomaina rūpes par daudzo standartu un programmu realizēšanu. Tādos brīžos jāatceras, ka mācīts tiek nevis konkrēts priekšmets, bet gan cilvēks, tikai atšķirība ir tajā, ka bērns vēl ir mazs. Pedagogam ir jāmāca tas, ko nozīmē būt cilvēkam – sabiedriskās normas, emociju kontrole, pozitīva domāšana. Ieejot klasē ar prieku, mācību process noritēs patīkamāk un vieglāk abām pusēm, jo pozitīva enerģija rada tādu pašu atbildes reakciju.

Atgriezties